Vēsture

Maiznieku amats Latvijā ir viens no vecākajiem amatniecības amatiem. Pirmie šī amata statūti bija izstrādāti jau 1235.gadā. Maiznieku biedrības ģerbonis ar iegravētu 1236.gadu vēl tagad ir apskatāms Mazajā Ģildē Belokorda zāles griestu greznojumā. Līdz 1934.gadam Maiznieku biedrību vadīja vācieši un visa informācija, apmācību programmas, zeļļu diplomi un apliecības, kas ir saglabājušās, ir vācu valodā.

Pateicoties nenogurstošā vecmeistara Alberta Blumberga ierosmei, astoņdesmito gadu beigās tika atsākta tradicionālās rudzu saldskābmaizes un rudzu maizes cepšanas tehnoloģijas atjaunošana Latvijā, jo Padomju gados amatniecība bija pilnīgi likvidēta. Visa veida maizes ražošana tika koncentrāta lielos valsts uzņēmumos.

Pēc a/s “Vidzemes maiznīca” direktora Jāņa Celma iniciatīvas 1993.gada novembrī kopā tika aicināti visi Latvijas brīvvalsts maiznieka amata zeļļi un meistari, lai ne tikai kavētos atmiņās, bet pulcinātu jaunos speciālistus, kuri maiznieka amatu atkal celtu godā, un kopīgi dibinātu Latvijas Maiznieku biedrību.

1999.gads Latvijas Maiznieku biedrībai bija liels pārmaiņu laiks, jo lielie maizes ražotāji nolēma darboties kopā ar mazajiem, lai sakārtotu maizes tirgu un Latvijas likumdošanu pārtikas apritē. Tika izveidota kopēja Maiznieku biedrība ar atsevišķu struktūrvienību – Maiznieku amata brālību un šādā statusā Latvijas Maiznieku biedrība darbojas šobrīd. 2018. gada vidū biedrībai pievienojās Eiropas Savienības Aizsargāto produktu ražotāju grupa – Sklandraušu cepēji.