Vēsture

Maizes pirmsākumi meklējami apmēram 15 tūkstošus gadus atpakaļ,

kad pirmatnējie cilvēki starp akmeņiem saberza graudus, sajauca tos ar ūdeni un ieguva putru. Kad cilvēki iemācījās iegūt uguni, šķidro graudu putru jau varēja uzcept, bet vēlāk no biezākas putras pagatavot arī pirmos plācenīšus. Pagāja vairāki gadu tūkstoši un tikai tad cilvēki iemācījās pagatavot maizi no raudzētas mīklas.

Tas bija apmēram pirms 5. – 6.tūkstošiem gadu, kad senie ēģiptieši sāka cept raudzētu maizi. Viņi bija pirmie, kas iemācījās ieskābēt un uzraudzēt mīklu, no kuras ceptā maize bija ievērojami garšīgāka, poraināka un ilgāk saglabājās svaiga. Maizes cepēja profesija tika turēta augstā godā, to apliecina arī uz kādas faraona kapeņu sienas attēlota detalizēta maizes gatavošana. Maizes cepšanas māksla no Ēģiptes aizceļoja uz Grieķiju un Romu.

Daudzus tūkstošus gadu maizes ražošanas tehnoloģija un tehnika praktiski palika bez izmaiņām. Smagais cepēju darbs Senajā Romā gandrīz neatšķīrās no nogurdinošā maiznieku darba cariskajā Krievijā XX gadsimtā. Ilgus gadus maizes ražošana bija ļoti neattīstīta rūpniecības nozare.

Pasaulē līdz 16.gs. maizes cepšanai galvenokārt izmantoja miežus, savukārt mūsdienās, visplašāk izmanto kviešus. Gadsimtiem ilgi graudaugi ir cilvēku svarīgākie pārtikas produkti. Eiropā un Ziemeļamerikā visplašāk izmanto kviešus, Ziemeļu un Austrumeiropā arī rudzus, bet Dienvid- un Vidusamerikā galvenokārt – kukurūzu, Āfrikā – prosu un Āzijā rīsus.

Arī Latvijā maize vienmēr ir bijusi lielā cieņā, maļot jauno rudzu ražu mūsu senči dzirnavas izpušķoja ar ziediem un zaļumiem. Tāpat rotāja arī abru, kur tika mīcīta mīkla no jaunās ražas. Miltiem pārtopot maizē, cepēja apsēja izvelētu linu priekšautu un galvā sēja lakatiņu. Miltus no klēts ienesa dienu iepriekš, lai tie iesilst. Tos izsijāja vai nu klētī, vai istabā. Sijāja tieši abrā vai uz galda, pirms tam paklājot maizes drānu. Mīklu gatavoja abrā, kuru nekad nemazgāja, vien rūpīgi izkasīja.

Rudzi un mieži ir vissenākā labība mūsu platuma grādos un tāpēc arī vispiemērotākā skarbajai ziemeļu dabai. Kvieši Latvijā izplatījās vēlāk, turklāt dažādu novadu zemes nekad nav devušas vienādi bagātas ražas – zemgaliešu galds vienmēr bijis bagātāk klāts nekā galdi zvejnieku būdiņās jūras krastā. Tomēr, lai cik sūri vai grūti maizīte katram bija nākusi, to vienmēr pasniedza balta saimniece.

Latvieši cieņu rādījuši dažādām maizītēm – gan sūrajai klaušu pelavmaizei, gan bagātākajai baltmaizei, gan sklandu raušiem Kurzemē, gan karašām Zemgalē, gan plāceņiem Vidzemē, bet no sagrieztas vai sadrupinātas rupjmaizes, kas pārlieta ar avota ūdeni un saldināta ar medu, dzērvenēm, avenēm vai jāņogām, sanācis „biguzis”.

Pieaugot maizes ēdāju skaitam, sāka veidoties vienkāršas maizes ceptuves, kas veicināja maiznieku biedrību jeb cunftes veidošanās.

Maiznieki tika ne vien cienīti, bet arī kontrolēti un iebaidīti. Piemēram,

pilsētas rāte, baidoties no maizes trūkuma pilsētā, kas varētu izraisīt tautas nemierus, vairākkārt brīdinājusi maizniekus izslēgt no cunftes, ja maize nebūs laikā izcepta. Rāte noteica arī maizes cenas.

Latvijā sākotnēji uzturā lietoja neraudzētu maizi, taču nav datu, kad īsti mūsu senči sākuši raudzēt mīklu. Maize pirmsākumos tika cepta mājas apstākļos, bet līdz ar tirdzniecības attīstību un iedzīvotāju pieplūdumu pilsētās, pieauga arī pieprasījums pēc maizes. 14.-15.gs. Latvijas pilsētās tika dibinātas primitīvas maizes ceptuves, kurās maizi cepa visu diennakti, un tā radās jauns amats – maiznieks.

Neatkarīgās Latvijas laikā pilsētās un laukos darbojās daudz privāto īpašnieku ceptuvju, bet Rīgā bez ceptuvēm maizi ražoja vēl trīs maizes fabrikas.

Maizes ražošana Latvijā uzplauka 20.gadsimta 20-30 gados. Gan pilsētās, gan laukos darbojās liels skaits privāto ceptuvju. Liela daļa darbu ceptuvēs bija mehanizēta, savukārt mazajās – pārsvarā bija roku darbs. Katram meistaram bija savi noslēpumi, kurus citiem neizpauda. 1940 gadā pēc Latvijas Republikas okupācijas padomju vara nacionalizēja miltu un maizes ražošanu no privātiem īpašniekiem. Kara laikā praktiski visi uzņēmumi tika izpostīti, bet pēc kara maizes ražošanu bija jāpārkārto – no klona maizes cepšanas uz maizes cepšanu formās, šādā veidā varēja izcept lētāku maizi un ietaupīt miltus.

Tikai 20. gs. 80. gados maizes cepšanai Latvijā tika pievērsta lielāka uzmanība un pamazām atjaunojās tradicionālās rudzu klona maizes cepšanas tradīcijas. Šajā laikā attīstījās rūpniecība, paaugstinājās iedzīvotāju dzīves līmenis, palielinājās ienākumi, bet maize zaudēja nozīmi kā lēts un sātīgs pārtikas produkts. Pirms 100 gadiem maizes patēriņš bija vismaz divas reizes lielāks nekā šodien.

Mūsdienās maizes cepšana notiek lielos, vidējos un mazos uzņēmumos ar jaunām automatizētām, ekonomiskām un modernām iekārtām, kas ne tikai atvieglo darbu, bet ļauj iegūt nemainīgas kvalitātes izstrādājumus. Attīstoties dzīves ritmam arī maiznieki izmanto tehnoloģijas, kas ļauj maizes gatavošanas procesu saīsināt, nezaudējot maizes garšas, smaržas un mīkstuma struktūras īpašības. Lai gan ražošanas process atbilstoši laika prasībām ir modernizēts un attīstīts, tomēr arī šodien neiztikt bez maiznieku meistaru zināšanām un pieredzes, maiznieku knifiem un maziem noslēpumiem.